Cik Pulkstens - Pērkons

Tu nāci pie viņa iekšā

Un gribēji teikt, ka to mīli

Bet apstājies nosarkusi

Un prasīji klusi — cik pulkstens?

Viņš paskatījās un juta

Cik tu viņam mīļa un dārga

Viņš gribēja teikt — paliec mana!

Bet apjucis teica — pusdesmit

Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens — pusdesmit

Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens — pusdesmit

Tu pateicies samulsusi

Un apgriezies lēni un gāji

Viņš gribēja saukt tavu vārdu

Bet tu jau aizvēri durvis

Viņš rītā teica — ardievu

Un tālu pasaulē gāja

Jūs ilgi vientuļi klīdāt

Un satikāties jau sirmi

Tu nāci pie viņa iekšā

Un gribēji teikt, ka to mīli

Bet apstājies nosarkusi

Un prasīji klusi — cik pulkstens?

Viņš paskatījās un juta

Cik tu viņam mīļa un dārga

Viņš gribēja teikt — paliec mana!

Bet apjucis teica — pusdesmit

Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens — pusdesmit

Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens…

Runā Rīga, divdesmit viens un trīsdesmit minūtes

Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens — pusdesmit

Cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens, cik pulkstens — pusdesmit